Mācos just
Kā es mācos just?
Mācīties just nenozīmē mainīties vienas dienas laikā. Tas nozīmē atgriezties pie sevis — soli pa solim, sajūtu pēc sajūtas. Tāpat kā daba neatver pumpurus vienā rītā, arī mēs nevaram piespiest sirdi sajust, ja tā ilgi ir bijusi klusa.
1. Klausos savā ķermenī.
Kad jūtu nogurumu, necenšos to apklusināt ar kafiju vai jaunu uzdevumu. Es apstājos un pajautāju sev: “Ko tu patiesībā jūti? Ko tev šobrīd vajag?” Dažreiz atbilde ir – gulēt. Dažreiz – iziet ārā. Un reizēm – vienkārši būt.
2. Esmu dabā bez mērķa.
Nekādas “pastaiga veselībai” vai “10000 soļu izaicinājums”. Vienkārši iet pa mežu, ielām vai sēdēt dārzā un ļaut sev neko nedarīt. Skatīties uz koku zariem, klausīties, kā vējš kustina lapas, kā zeme smaržo šajā gadalaikā. Sajust, nevis analizēt.
3. Sajūtu siltumu un pieskārienu.
Aptīt sevi ar plediņu, ielīst siltā vannā, aiziet uz pirti vai ļauties masāžai. Ļaut ādai just. Tā ir pirmā valoda, ko iemācāmies bērnībā – pieskāriena valoda. Tā atmodina drošības un piederības sajūtu.
4. Baudu klusumu.
Sākumā tas var šķist neērti. Klusumā iznāk ārā domas, kuras gribējās aizmirst. Bet tieši klusumā var sadzirdēt savu iekšējo balsi – ne to, kas saka “vajag”, bet to, kas klusi čukst “es gribu” vai “man pietiek”.
5. Lieku malā telefonu un skatos acīs.
Kad satieku cilvēkus, cenšos ne tikai dzirdēt, bet tiešām redzēt viņus un sajust, ko es jūtu šajā sarunā. Miers, siltums, nemiers, vēlme atkāpties, izvairīties? Tā ir īsta saikne ar citiem un ar sevi.
6. Apzināti svinu mazos mirkļus.
Tie var būt rīta gaismas stari uz virtuves galda, bērna smiekli, sveces liesma vai vakara miers pēc dienas skrējiena. Kad pamanu šos mirkļus, es iekšēji pasaku sev: “Šis ir skaists mirklis. Es to jūtu.”